Saskaņā ar ķīniešu leģendu, pirms pieciem tūkstošiem gadu imperators Šeens Nungs izgudroja tēju. Viņš šo atklājumu veica nejauši, atpūšoties zem tējas koka. Dažas lapas, nokrītot no koka, nokļuva tasē ar verdošu ūdeni. Ievārījušās lapas izplatīja smalku aromātu, bet pats dzēriens iepatikās imperatoram. Tā radās pirmā tējas tase!

Pirmās ziņas par tēju atrodamas dokumentos, kas attiecināmi uz 780. gadu p.m.ē. Šajā laikā ķīnietis Lu Lu sarakstīja lielu grāmatu ar nosaukumu "Ča Čing" ("Svētā grāmata par tēju"). Šajā grāmatā autors aprakstīja tējas ražošanas klasifikāciju un metodes, dažas no kurām tiek lietotas vēl tagad.

Sākumā tēja bija pazīstama vispirms kā zāles, vēlāk - kā rituāls uzlējums, un tikai pirms dažiem gadsimtiem tā ieguva savu mūsdienīgo, visiem pazīstamo "statusu" kā uzmundrinošs, smaržīgs, siltumu un mieru dāvājošs dzēriens.

Rietumeiropā tēju ieveda 1606. gadā holandiešu jūrnieki kā dāvanu saviem radiniekiem. Pēc dažiem gadiem tēja tika jau oficiāli piegādāta Britu salām, kas drīz vien kļuva par vispāratzītu centru tirdzniecībai ar šo, tajos laikos eksotisko, dzērienu. No tiem laikiem līdz mūsdienām Lielbritānija, bet īpaši Anglija, ir palikusi galvenā Rietumu pasaules "tējas valsts". Tieši Apvienotajā Karalistē noformējās un attīstījās mūsdienu eiropeiskā tējas dzeršanas kultūra, bet tēja kļuva populāra visos iedzīvotāju slāņos.

Sākumā, pēc parādīšanās Eiropā, tēja bija tīri sabiedrības aristokrātisko slāņu prerogatīva, jo bija ļoti dārgs produkts. Tik dārgs, ka to glabāja aizslēdzamās lādītēs. Tomēr, laiks gāja, un, piegādājot tēju arvien lielākos daudzumos, tā pakāpeniski kļuva pieejamāka aizvien plašākām ļaužu masām. 1657. gadā Tomass Garvijs sāka pārdot tēju savās Londonas kafejnīcās.

Tā pa īstam Anglijā tēja iesakņojās 1662. gadā, kad karaļa Čārlza II laulātā draudzene Katrīna Braganza ieviesa to galma etiķetes modē. Pēc tam tējas popularitāte sāka strauji pieaugt, un jau ap 1700. gadu Londonā parādījās vairāk kā 500 veikalu, kur tirgoja tēju. Tējas veikali kā "mazāk revolucionāra imidža" nesēji ieguva zināmas priekšrocības attiecībā pret kafijas veikaliem, un tie kļuva par vienīgo vietu, kur lēdijas varēja tikties ar saviem draugiem, nebaidoties sabojāt savu reputāciju.

XIX gadsimtā, karalienes Viktorijas, slavenās "Tea Moralities" ("Tējas pamācības") autores, valdīšanas laikā, tējas dzeršana kļuva par britu kultūras neatņemamu sastāvdaļu.Un tomēr, piegādāt tēju uz Eiropu kļuva aizvien grūtāk...

Daudzus gadsimtus tējas audzēšanas monopols piederēja Ķīnai. Imperatori stingri sargāja plantācijas un pastāvīgi manipulēja ar izejvielu cenām, kas noveda pie nopietniem tirdzniecības konfliktiem ar Lielbritāniju, kura XIX gadsimta sākumā kļuva par lielāko tējas piegādātāju pasaulē.

Kāda konflikta laikā, 1825. gadā, britu impērija noorganizēja speciālu ekspedīciju sameklēt citus reģionus, derīgus tējas krūmu kultivēšanai. Veselas savvaļas tējas audzes tika atklātas Birmā, Laosā, Vjetnamā, bet īpaši labvēlīgs klimats izrādījās Indijā, kas tajā laikā pārgāja Lielbritānijas kontrolē. Tieši Indijā angļi izvietoja plašākās tējas plantācijas, kuras deva bagātīgas melnās tējas ražas, kas Eiropā kļuva īpaši populāra.

1860. gadā briti sāka kultivēt tējas krūmus arī Ceilonas (Šrilanka) augstkalnu līdzenumos, padarot tēju par salas galveno eksporta preci un lepnumu. No tā laika angļu izveidotās plantācijas joprojām ir labākās pasaulē, izceļoties ar augstām ražām un kvalitatīvu tēju.

Lai nodrošinātu savāktajai tējai svaigumu un augstu kvalitāti, angļu tirdzniecības kompānijas izmantoja kliperus - pašus ātrākos tā laika kuģus, kuri spēja veikt attālumu no Ķīnas līdz Anglijai tikai 95 dienās. Bieži vien kliperu kapteiņi rīkoja savā starpā īstas sacīkstes, jo kuģa komanda, kas pirmā piegādāja tējas kravu pie Miglainās Albionas krastiem, tika godalgota ar naudas prēmiju. Katra tējas šķirne transportējot tika atzīmēta ar krāsainu joslu uz kastes. Saskaņā ar šo tradīciju, iepakojumi ar dažādām "Ahmad Tea" tējas šķirnēm tāpat tiek marķēti ar dažādu krāsu joslām.

Paralēli ar tējas izplatību Āzijā un vēlāk arī Eiropā, noritēja arī tās tehnoloģiskā attīstība, ko noteica uzlējuma pagatavošanas veids. Šī procesa pirmais posms bija cieši saistīts ar dzēriena eksperimentālo attīstību un noritēja diezgan sen, otrais iesākās XIX gadsimtā un turpinās līdz mūsdienām.

Droši noteikt, kādas tējas ražošanas metodes pirmajā attīstības posmā radās ātrāk, bet kādas -vēlāk, tagad nav iespējams. Tomēr, spriežot pēc procesu specifikas, kas notiek svaigi ievāktajās tējas lapās, var pieņemt, ka pirmie tējas apstrādes paņēmieni bija vītināšana, fermentācija un žāvēšana.

No cilvēka, iespējams, bija atkarīga tikai žāvēšana, jo fermentācija un vītināšana ievāktajās lapās sākas pati no sevis. Kad tējas lapas sāka saritināt pirms fermentācijas, precīzi nav zināms. Bet visdrīzāk vēlāk, nekā to iesāka vītināt, fermentēt un žāvēt, jo saritināšana ir specifiskāks process, salīdzinot ar iepriekš minētajiem.

Nākošais pārbaudījums, kuram tika pakļautas tējas lapas, bija presēšana, kas plaši iegāja dzēriena lietošanas kultūrā VI gadsimtā. X gs. Ķīnā iemācījās gatavot šķīstošo tēju (no tējas lapu sulas), bet šī tehnoloģija neguva popularitāti savas dārdzības dēļ. Ap X gadsimtu sāka gatavot pulverveida tēju, un, beidzot, XIV gadsimtā beidzās tējas tehnoloģiskās attīstības pirmais posms. Uzlējuma ražošanas tehnoloģiskā ķēde šim dzērienam ieguva mūsdienīgu veidu: "ievākšana - vītināšana - saritināšana - fermentācija - žāvēšana".

Tējas tehnoloģiskās attīstības otrais posms sākās XIX gadsimtā ar tējas fabriku izveidošanu Anglijā. Pašas tējas fabrikas nekādas principiālas izmaiņas tējas ražošanas tehnoloģijā neieviesa. Tomēr tējas ražošanas būtība ar visu to kardināli izmainījās - no roku darba tā pārtapa par mehanizētu, kas kļuva par iemeslu jaunu paņēmienu attīstībai tējas lapu pārstrādei gatavās izejvielās.

Tomēr pirmā būtiskā izmaiņa ar tēju notika 1908. gadā, bet ar fabrikām tā saistīta bija tikai netieši. Tieši šajā gadā parādījās tēja vienreiz lietojamos maisiņos, kas mūsdienās izkonkurē klasisko beramo tēju, un, kas tiek ražota vienīgi automātiskajās līnijās.

XX gs. 50-os gados Indijā izstrādāja paņēmienu, kā tējas smelkni, kas paliek pāri pēc tējas lapu mehāniskās apstrādes, pārstrādāt granulētajās tējās. Uz XX gadsimta vidu varētu attiecināt šķīstošās tējas renesansi, kas tagad daudzās valstīs ir samērā populāra, un, kuru iegūst diezgan sarežģītas tehnoloģiskās ķēdes rezultātā. Un jau pēdējās desmitgadēs sāk izplatīties "bezkofeīna" tēja - kā atbilde vispārējām rūpēm par veselību (kaut arī metode tējas atbrīvošanai no kofeīna bija zināma jau sen).

Savukārt aukstās tējas popularitātes pieaugumu pagājušās desmitgades sākumā radīja tējas dzērienu piedāvājums pudelēs un bundžās, kas ir gatavi tūlītējai lietošanai.