Līdz pagājušā gadsimta 90-iem gadiem piecas valstis - lielākās tējas ražotājas - deva 70 procentus no kopējā pasaulē saražotā tējas daudzuma. No šīm piecām valstīm trīs ir pieskaitāmas "tēju dzerošām" valstīm. Tās ir Ķīna, Japāna un Krievija. Gandrīz 75-95 procenti to produkcijas tiek izlietots iekšējam patēriņam. Bez tam, Krievija un Japāna, lai nodrošinātu savu iedzīvotāju patēriņu, importē vēl arī tēju no ārvalstīm.

Savukārt lielākie tējas eksportētāji pasaules tirgū bija un paliek Indija, Šrilanka un Indonēzija, kas paši tēju lieto diezgan mēreni. Aiz tiem seko Āfrikas valstu grupa, kas eksportē gandrīz visu saražoto tēju. Tās ir: Kenija, Uganda, Malavi, Mozambika, Tanzānija, Zaira, Madagaskara, kur iekšējā tējas patēriņa gandrīz nav.

Tādējādi, visas pasaules apgāde ar tēju ir koncentrēta to valstu rokās, kuru iedzīvotāji tēju nelieto un, kas nav ieinteresētas tējas kvalitātes uzlabošanā. Tajā pat laikā tāda tējas lielvalsts, kā Ķīna praktiski ir norobežojusies no tējas piegādes ārējiem tirgiem un eksportē visai nedaudz no valstī saražotā.

Tas protams nenozīmē, ka Ķīna ir pārstājusi ražot daudz tējas. Bet tagad tā to ražo tikai, lai apmierinātu iekšējās vajadzības, t.i. apmēram piekto daļu no pasaules kopprodukta, apm. 200 - 300 tūkst. tonnu (Dati par saražoto beidzamajos desmit gados nav publicēti). Valstij ar miljards iedzīvotājiem, ņemot vērā vēl vietējās tējas dzeršanas tradīcijas, tas nav daudz. No šī daudzuma eksportē apmēram 50 tūkst. tonnas gadā. Tādējādi, pēdējo simts gadu laikā notika pakāpeniska Ķīnas izspiešana no pasaules tējas tirgus.

Lielākie tējas patērētāji no tēju neražojošajām valstīm ir anglo-saksijas zonas valstis, kas iepērk pasaules tirgū ik gadus kopumā ap 850-870 tūkst. tonnu tējas, kā arī arābu valstis: Lībija, Ēģipte, Irāka, Sudāna un Jordānija, kas ieved kopā ap 150-170 tūkst. tonnu tējas. Šīs divas valstu grupas patērē nedaudz vairāk par pusi no visas pasaulē saražotās tējas, pārējo tēju "izdzer" Ķīna, Japāna un Krievija. Uz šo tējas dzērāju gigantu fona citu valstu patēriņa daudzums izskatās visai niecīgs.

Raksturīgi ir tas, ka angļu iespaids sadzīves tradīcijās un ieradumos tik pat stipri iesakņojies un saglabājies kā ar Lielbritāniju senāk cieši saistītajās valstīs (Kanāda, Austrālija, DĀR), tā arī valstīs, kas ilgu laiku bija cīnījušās pret angļu iespaidu, bet tomēr pārmantojušas daudzas angļu sadzīves tradīcijas (Īrija, Ēģipte, Sudāna, Irāka).
Šo faktu uzskatāmi pierāda dati par tējas patēriņu uz vienu iedzīvotāju dažādās valstīs. Starp diviem desmitiem valstu ar vislielāko tējas patēriņu (virs 0,5 kg uz iedzīvotāju gadā) trīs ceturtdaļas senāk atradās vai arī tagad ir angļu ietekmē. Izņēmumi ir tikai Japāna, Irāna, Nīderlande, Maroka un Tunisija - valstis ar senām tējas dzeršanas tradīcijām.

Tējas patēriņš uz vienu cilvēku gadā:


Interesanti, ka tabulā nav datu par tējas patēriņu uz vienu cilvēku divās tik lielās tēju dzerošās valstīs kā Ķīna un Krievija.

Kas attiecas uz Ķīnu, tad dati par tējas patēriņu šajā valstī uz vienu cilvēku vienmēr ir bijuši par dažādu minējumu objektu, jo nekādas statistikas par šo tēmu nav bijušas un, acīmredzams, arī nav. Var tikai pieņemt, ka ķīnieši patērē tēju apmēram tikpat, cik Honkongā, t.i., virs 1 kg, bet ne vairāk par 1,5 kg uz vienu cilvēku gadā.

Indijā uz vienu iedzīvotāju gadā patērē 290 g tējas, ASV - 277 g, Krievijā - ap 250 g. Tam ir dažādi iemesli: Indijā tas izskaidrojams ar lielākās iedzīvotāju daļas nabadzību, kam tējas iegāde vienkārši nav pieejama; ASV - ar lielu daļu ģermāņu un romāņu, kā arī afro-amerikāņu, kas ikdienā nelieto tēju.

Krievijā un Ukrainā - pēdējos gados lielākajā iedzīvotāju daļā ir nostiprinājies ieradums dzert samērā vāju tēju. Tajā pat laikā Krievijā ir atsevišķi rajoni (Burjatija, Baškīrija, Kalmikija, Tatārija), kur tējas patēriņš uz vienu iedzīvotāju gadā sasniedz virs 4 kg, t.i., aptuveni atrodas Anglijas patēriņa līmenī, kura ir tējas patēriņa līderis un galvenais šī dzēriena cienītājs Rietumu pasaulē.