Tējas kvalitātes noteikšanas metode pēc visiem tās daudzajiem rādītajiem veidojās pakāpeniski, paplašinoties cilvēka zināšanām par tēju.

Ilgu laiku galvenais un gandrīz vienīgais tējas kvalitātes noteikšanas veids bija organoleptiskā metode, t.i., tējas paraugu izmēģināšana taustot, vizuāli un nogaršojot. Šī pēc savas būtības ļoti subjektīvā metode radīja īpašu profesiju - tī-testētājus, cilvēkus, kas faktiski ir veltījuši savu dzīvi tējas kvalitātes noteikšanai, un tāpēc ir spiesti ievērot veselu virkni ierobežojumu un stingru disciplīnu ne tikai darbā, bet arī visā savā privātajā dzīvē.

Tikai šādā veidā tāda subjektīva jēdziena, kā garša, noteikšana paceļas līdz augstas objektivitātes līmenim, pie tam tik precīzi un smalki, ka aizvietot vai atdarināt šādu cilvēcisko vērtējumu nespēj nekādi mēraparāti.

Protams, lai kļūtu par tī-testētāju, ir nepieciešams īpaši rets iedzimtais talants, jo cilvēku ar ideālu ožu un precīzu garšas izjūtu vispār ir ļoti maz, bet cilvēku, kas šīs īpašības ir saglabājuši no dzimšanas līdz pilngadībai, kad izšķiras jautājums par profesijas izvēli, ir vēl mazāk.

Katrā valstī tī-testētāji ir burtiski tikai daži cilvēki. Daļēji tas ir saistīts ar to, ka iedzimtie talanti šajā nozarē pazūd biežāk, nekā kādā citā, jo gan bērnībā, gan pieaugot, salīdzinoši maz cilvēku zina par tādu tī-testētāja profesiju un vēl mazāk cilvēku stādās priekšā, kas tā ir par profesiju un kādām īpašībām jābūt, lai strādātu par tī-testētāju.

Bieži vien pat presē tī-testētājus sauc par tējas degustatoriem. Tas ir galīgi nepareizi. Degustācija attiecas tikai uz pārtikas un dzērienu, tai skaitā alkoholisko dzērienu, galvenokārt dažādu vīnu, nogaršošanu, kā arī piedāvā jau gatavu pārtikas izstrādājumu nogaršošanu ar mērķi noteikt to garšas īpatnības un atšķirības salīdzinājumā ar citiem dotās kategorijas produktiem. Turklāt degustatoram ir jāapēd kaut vai neliela daļa no šī pārtikas izstrādājuma (izņemot alkoholiskos dzērienus).

Tējas testēšana ir daudz sarežģītāks un daudzveidīgāks process kā degustācija. Tā ietver sevī tējas lapas kvalitātes noteikšanu visās tās ražošanas stadijās, gatavās sausās tējas pārbaudi ar tausti, pēc izskata, pēc visdažādākajiem rādītājiem (trauslums, blīvums, ievākšanas kvalitāte, pumpuru piejaukums, krāsa), sausās tējas aromāta noteikšana, un, beidzot, tējas uzlējuma mēģināšana un novērtēšana pēc tādiem rādītājiem kā aromāts, garša, krāsa, spilgtums, stiprums, dzidrums, uzlējuma intensitāte, ekstrahēšanās pakāpe.

Tī-testētājam jāveic pētījumus arī ar novārītām tējas lapām. Tikai viss tādā veidā iegūto datu kopums ar atzīmju izlikšanu katrai kontrolpozīcijai (pavisam 25-30) un to apkopojums dod iespēju tī-testētājam izteikt savu spriedumu par tās vai citas tējas šķirnes kvalitāti. Lūk, tāpēc tī-testētājus uzskata par "objektīviem", neskatoties uz to, ka tas ir viņu dziļi personīgais viedoklis, un balstās uz neapšaubāmu autoritāti.

Tī-testētāja viedokli praktiski nemēdz ietekmēt kādi subjektīvi faktori. Tas ir augstākās kategorijas speciālista, stingra profesionāļa viedoklis.

Tī-testētāja profesijai ir nepieciešams ne tikai talants, bet arī lielas zināšanas un pieredze. Tā prasa lielu atbildību, kā arī pamatīgas zināšanas ne tikai tādās nozarēs kā bioloģijā, botānikā, bioķīmijā, ģeogrāfijā, fizikā, bet arī pasaules tirgus ekonomikā, it īpaši tējas tirdzniecības ekonomikā.

Tī-testētāja profesija ir saistīta ar spēju paturēt atmiņā veselu tējas smaržu kolekciju, kā arī zināt to izcelsmi, ģenealoģiju un vēsturi. Labs tī-testētājs pazīst lielāko daļu vai pat visas tējas plantācijas galvenajās tējas ražotājvalstīs.

Un, visbeidzot, tī-testētāja profesija prasa milzīgu pašdisciplīnu, kārtīgumu, precizitāti un izturību, kā arī spēju izturēt fiziskas slodzes. Reizēm starptautiskās klases tī-testētājiem nākas veikt līdz 1000 tējas provju nedēļā un, nevis vienkārši "nobaudīt 1000 malku", bet izdarīt daudzas, ar testēšanu saistītas operācijas, un pēc to rezultātiem dot savu izšķirošo slēdzienu.

Nav brīnums, ka tī-testētāja profesija, kaut arī ļoti prestiža, tomēr līdzās ar ogļraču un metalurgu profesijām iekļauta smago profesiju kategorijā. Dabiski, ka tī-testētāja profesija ir labi apmaksāta. Tī-testētāju veselība (precīzāk, viņu aizdegune) dažās angļu firmās ir apdrošināta 1 miljonu sterliņu mārciņu vērtībā. Tī-testētāja iesnas ir notikums, kas var nest tējas firmai milzīgus zaudējumus.

Tī-testētāja amats prasa no cilvēka lielu uzupurēšanos. Tī-testētājs nedrīkst smēķēt, lietot alkoholu, nākas atturēties no dažādas, specifisku aromātu saturošas, barības lietošanas. Tāpēc tī-testētāji neēd sīpolus, ķiplokus, sālījumus un žāvējumus, lieto ļoti maz sāls, ierobežo sevi pat dažādu garšvielu un saldumu lietošanā.

Tī-testētāja ēdienkartē ir neitrāla piena-veģetārā barība, putni, vārītas upes zivis, jaunlopu gaļa, daži olu-miltu izstrādājumi.

Tī-testētājam nav ļauts lietot smaržas, odekolonus, t.i., smaržīgas vielas, aromatizētās zobu pastas, smaržīgas tualetes ziepes. Viņam ir pienākums mazgāt rokas tikai ar tējas ziepēm. Bez tam, viņa veļa, drēbes, apavi nedrīkst tikt pakļauti jauno sintētisko mazgāšanas līdzekļu iedarbībai, lai nekādas svešas smakas nevarētu iespaidot viņa tējas novērtējumu.

Protams, tī-testētājs sargā sevi no saaukstēšanās. Viņa darba telpa ir tīra, liela, noteikti saulaina istaba, kas regulāri tiek vēdināta. Savā saskarsmē ar citiem cilvēkiem un apkārtējo pasauli tī-testētājam ir jāvadās no visiem augstāk minētajiem noteikumiem. Tas nozīmē, piemēram, ka viņam nedrīkst būt paziņas, kas smēķē, lieto smaržas utt.

Testējot tējas uzlējumu, tī-testētājs neizdzer tēju, bet tikai apslaka ar to mutes dobumu, mēģinot pēc tam noteikt garšu, berzējot tējas pilītes ar mēli pret aukslējām.

Tādā pat veidā, nosakot aromātu, viņš tikai osta tukšu tasīti, kura bija apslacīta ar tēju, vai arī uzmanīgi aposta novārītas, bet ne karstas tējas lapas, no kurām ir nolieta tēja. Vārdu sakot, visos gadījumos tī-testētājs sargā savu smaržas orgānu, kurš ir spējīgs dot tam izsmeļošu informāciju par tējas aromātu pēc parastam lietotājam tikko jaušamām pazīmēm.

Tī-testētāja profesijas unikalitāte, un vēl vairāk - laba tī-testētāja sameklēšana un viņa kvalitāšu ilgstoša saglabāšana liek tējas rūpniecībai un tās apkalpojošo zinātni meklēt objektīvas laboratoriskas tējas kvalitātes noteikšanas metodes.

Mūsdienās jau tiek pielietotas bioķīmiskās, ķīmiskās, gāzu analīzes, luminiscences vērtējumi, hromatogrāfiskās un teaflavīna skalas dažu tējas kvalitātes rādītāju noteikšanai, galvenokārt dažādos tās ražošanas posmos, kad nepieciešams nokoriģēt vienu vai otru tehnoloģisko operāciju un tējas lapās svarīgi noteikt kādu konkrētajai operācijai nozīmīgu kvalitāti.

Tomēr, visas šīs objektīvās vērtēšanas metodes pagaidām nespēj dot kaut cik skaidru priekšstatu par tējas garšu un aromātu, un par tās kvalitatīvo rādītāju kopumu. Tādēļ uz tām nevar pamatot tējas kvalitātes pienācīgu vērtējumu, kas ir galvenais tējas cenas noteikšanā. Šo atbildīgo darbu pagaidām uztic cilvēkam - speciālistam, tī-testētājam, kura dzīvs, nepastarpināts iespaids izrādās objektīvāks un precīzāks, nekā analīžu rezultāti.

Šajā nozīmē organoleptiskā metode, acīmredzot, ir neaizvietojama, un, neskatoties uz tehnikas attīstību, savu nozīmi nezaudēs, kamēr cilvēki baudīs tēju.